Tās ir divas atšķirīgas pasaules – kara zona ar karavīriem un civiliedzīvotājiem frontes tuvumā un otra aptuveni 700 kilometru attālumā no kauju vietām. Pirmajā ir neiedomājami daudz ciešanu, kas saistītas ar ikdienas apdraudējumu, lielu varbūtību tikt nogalinātam, kamēr otrajā – šeit, Ukrainas galvaspilsētā un tās tuvumā vienkāršā vērojumā šķietami rit pilnīgi mierīga dzīve. Kijivā, protams, arī pastāv gaisa uzbrukuma draudi, tomēr bīstamība ir ievērojami mazāka. Šķiet pārsteidzoši, ka ceturtajā lielā kara gadā, kas nav atnesis lielas cerības uz mieru, pretēji daudzu nogurumam un apjukumam, par ko stāsta viens otrs, tiek atvērti jauni veikali un izremontēti nopostītie, strādā elegantas kafejnīcas, un darba netrūkst arī celtniekiem. Taču atliek aprunāties ar vienu, otru, trešo cilvēku, un kara klātbūtne atklājas pilnā mērā. Tikai retais var teikt, ka viņa ģimene nav cietusi. Zaudējuši kādu radinieku frontē, vai pametuši visu savu iedzīvi tagad krievu okupētajā teritorijā un atraduši glābiņu tālāk no kara zonas.Eiropiešiem jāapzinās briesmasAleksandru Homenko, 56 gadus veco vēstures zinātņu kandidātu, satieku viņa dzimtajās mājās Kijivas tuvumā Hostimeļā, vietā, kas krievu iebrukuma sākumā kļuva par vienu no aktīvākajām kauju vietām. Tas labi redzams joprojām, jo no vairākām privātmājām, dažām visai prāvām, palikušas vien apdrupušas sienas, apliecinot šeit izcīnīto kauju smagumu. Arī Aleksandra māja nav bijusi izņēmums, mīnas trāpījums bija tai izrāvis veselu posmu vienā no sienām, šķembas sacaurumojušas jumtu, nolauzušas augļu kokiem daļu no zariem. Tomēr šis postījums bijis salīdzinoši vienkārši likvidējams, ķieģeļu siena pārmūrēta, uzklāts jauns jumts un ielikti pāris jauni logi. Aleksandrs tagad izbauda mājas dzīvi, jo tikai pirms desmit dienām atgriezies no īstas elles, atradies pirmajā frontes līnijā 76 dienu garumā.