Šoreiz lasītāju iepazīstināšu ar savdabīgiem cilvēkiem no mūsu ziemeļu kaimiņzemes, kas ir Valmieras novada pierobežnieki, kā arī viņu prasību pret valmieriešiem.Kādreiz braucot ar Igauņu brāļu kapu komitejas locekļiem pa Pērnavas–Valgas šoseju, apmēram 50 km no Pērnavas mikroautobusā sāka valdīt jautrība. Neprazdams igauņu valodu, sāku taujāt – kas par lietu? Kaimiņi paskaidroja, ka mēs patlaban esot iebraukuši muļķu zemē (Mulgimaa – igauņu val.). Šāds uzraksts patiešām greznoja ceļmalu.Klausoties līdzbraucēju stāstus, šos ļaudis varētu salīdzināt ar mūsu Malēnijas cilvēkiem, kuri gaismu nesa ar maisiem. Taču patiesība par šiem 14 tūkstošiem savdabīgā dialektā runājošajiem cilvēkiem ir pamācoša. Viņi prata dziju un drānas krāsot, tās iemērcot tuvējo purvu ūdenī, kas satur daudz dzelzs. Tādējādi iegūstot savdabīgu melno krāsu. Tā dominē igauņu tautas tērpos. Mulgi (tā sauc iemītniekus) bijuši diezgan pārtikuši, jo apsaimniekojuši visauglīgākās zemes. Pārticību ieguvuši, eksportējot linus uz ASV, kad tur pēc Pilsoņu kara trūka kokvilnas. Viņi arī bija pirmie, kas 19. gadsimtā sāka izpirkt savas saimniecības. Nebūdami muļķi, kaut šādu nosaukumu nesa, saprata, ka bagātība jāiegulda nekustamajā īpašumā un izglītībā. Rezultātā mulgi bija pirmie, kas veidoja Igaunijas inteliģenci un kultūru. Viens no izcilākajiem viņu pārstāvjiem jaunāko laiku vēsturē – eksprezidents Tomass Hendrikss Ilvess. Tiesa gan, dzimis emigrācijā.Tagad tuvāk par 319 Mulgimā igauņu prasību Valmieras novada domei.