Pirms 100 gadiem Latvijas laikrakstus pildīja ziņas par iepriekšējā dienā iepretī Vecāķiem notikušo katastrofu – traģiskāko kuģa bojāeju starpkaru Latvijas vēsturē un upuru skaita ziņā vienu no traģiskākajām Latvijas kuģniecības vēsturē. Ceļā uz Ainažiem aptuveni trīs kilometrus no krasta pēkšņā negaisā nogrima preču–pasažieru tvaikonis "Neibāde". Kuģis bija samērā neliels, 24,5 metrus garš, ar 2,6 metru iegrimi, būvēts dažus gadus pirms Pirmā pasaules kara Rīgas Āgenskalna līča slavenajā upju un piekrastes kuģu būvētavā "Lange un dēls". Tehniskā komisija pirms ierasto regulāro reisu sākšanas gar Vidzemes piekrastes ciemiem "Neibādi" bija atzinusi par labā tehniskā stāvoklī esošu. Tāpat kapteinis bija pieredzējis jūrnieks. Tomēr jūra paņēma 40 cilvēku dzīvību, un traģēdija radīja lielu rezonansi sabiedrībā. Precīzus nelaimes iemeslus noskaidrot neizdevās, taču pamatversijā vainoti pienācīgi neaizvērti bortu iluminatori vai lūkas, pa kurām spēcīgas viļņošanās laikā ieplūda ūdens. Tas savukārt noticis tamdēļ, ka bija izkustējusies kuģa priekšgalā novietotā krava – kastes un mucas, kas pārvietoja smaguma centru uz priekšgalu, tā ka kuģa pakaļgals ar skrūvi un daļēji arī stūri pacēlās virs ūdens un "Neibāde" kļuva faktiski nevadāma. Kapteinis Gustavs Lielkalns gan deva rīkojumu visiem uzvilkt korķa vestes un mēģināja tvaikoni novadīt līdz sēklim, taču tas neizdevās un "Neibāde" nogrima 15 minūšu laikā apmēram 17 metru dziļumā. Vienīgā glābšanas laiva, kas tāpat bija tikai sešvietīga, kritiskajā brīdī izrādījās nelietojama, jo bija pilna ar ūdeni. Krastu izdevās sasniegt tikai astoņiem cilvēkiem, tajā skaitā kapteinim Lielkalnam. Viņu atzina par vainīgu cilvēku nāvē "aiz neuzmanības" un piesprieda dažu mēnešu cietumsodu, kā arī maksāt kompensācijas bojāgājušo tuviniekiem. Lielkalns pēc notikušā no jūras neatvadījās, bet arī no sava likteņa neizvairījās un 1929. gada janvārī gāja bojā kopā ar visu komandu vētrā, Baltijas jūrā starp Kēnigsbergu un Klaipēdu nogrimstot tvaikonim "Laima".
