Foto: Lasi.lv
Pirms 70 gadiem PSRS armija vēlu vakarā pabeidza Ungārijas galvaspilsētas Budapeštas ielenkšanu, lai nākamās dienas, 4. novembra, agrā rītā ar brutālu militāru spēku sāktu apspiest pret PSRS diktātu vērsto antikomunistisko sacelšanos, kas vēsturē pazīstama kā 1956. gada Ungārijas revolūcija. Gadiem krātais naids un neapmierinātība ar Maskavas uzspiesto politisko sistēmu un vietējiem komunistiskās sistēmas un represīvā aparāta uzturētājiem, īpaši pret PSRS VDK analogu Ungārijas Valsts drošības pārvaldi (AVH), dusmas par valsts ekonomisko lejupslīdi, uzspiesto izolēšanu no Rietumiem un politisko brīvību liegšanu bija izlauzusies ielās 23. oktobrī vispirms kā studentu sacelšanās. AVH mēģinājumi likvidēt dumpi, atklājot uguni pret demonstrantiem un saucot palīgā padomju tankus, radikalizēja un paātrināja notikumus. Oktobra beigās promaskaviskais režīms, kas asociējās ar staļinistu Matjašu Rākošī un represijām, bija gāzts visā valstī. Par valsts vadītāju, premjeru, izvēlēja reformkomunistu Imri Naģu – vienīgo no gāztās elites, kam antikomunistiski noskaņotie ungāri uzticējās. 1. novembrī Naģa valdība pasludināja, ka Ungārija turpmāk būs neitrāla un izstājas no PSRS vadītās Austrumeiropas militārās savienības – Varšavas pakta; tika atbrīvoti aptuveni astoņi tūkstoši politieslodzīto, atjaunotas partijas un sāktas sarunas par PSRS armijas izvešanu. Maskava liekulīgi apgalvoja, ka militāras intervences nebūs, taču Ņikitas Hruščova vadītajā PSRS lēmums jau bija pieņemts. To dedzīgi atbalstīja arī prokremliskie Polijas, Rumānijas, Čehoslovākijas, Bulgārijas līderi, pat attiecībās ar Maskavu visai patstāvīgais Dienvidslāvijas premjerministrs Josips Brozs Tito. Šajā nometnē valdīja pamatotas bažas, ka, piekāpjoties ungāru revolucionāriem, PSRS un komunistu vara sabruks visā Austrumeiropā.
